Daudzi no mums jau labu laiku ir strādājuši kādā vadošā amatā, bet es vēlos mums visiem atgādināt kaut ko tādu, ko dzīves un kalpošanas aizņemtībā bieži aizmirstam: to, cik liela nozīme ir tam, ka tu vari strādāt tā, lai atbrīvotu sevi no darba.

Tas ir ļoti vienkāršs princips, bet mēs kā vadītāji bieži vien to neizmantojam. Mēs esam tik ļoti koncentrējušies uz rezultātu, izaugsmi vai skaitļiem, ka aizmirstam par pēctecību. Es uzskatu, ka veselīgu organizāciju raksturo nevis tas, cik strauji tā aug tagad, bet gan tas, cik labi tā gatavojas nākotnei.

Ko es ar to domāju?

Mēs visi droši vien piekritīsim, ka veselīgas lietas aug un ka Dievs vēlas, lai mēs augtu tajā, ko darām Viņa labā. To mēs bieži vien ņemam vērā, izvērtējot panākumus. Taču realitāte ir tāda, ka arī neveselīgas lietas aug (piemēram, vēzis).

Tātad izaugsme vien nevar būt labs veselīgas un spēcīgas organizācijas rādītājs.

Es teiktu, ka veselīgai organizācijai būtu jāpievērš tikpat liela uzmanība savu cilvēku pilnveidošanai, cik tās skaitliskā pieauguma veicināšanai. Manuprāt, tas nozīmē ne tikai plašumu, bet arī dziļumu, kā arī indivīdu attīstību un viņu veiktspējas uzlabošanu.

Slavenais General Electric vadītājs Džeks Velčs (Jack Welch) ir teicis: “Pirms tu kļūsti par vadītāju, tavi panākumi ir saistīti galvenokārt ar sevis pilnveidošanu. Kad tu kļūsti par vadītāju, tad panākumi ir saistīti ar citu cilvēku izaugsmi.” Šis citāts ir patiešām spēcīgs, un tas liek man sev uzdot jautājumu: “Ko es audzinu?”

Es domāju, ka mums visiem vajadzētu spēt nosaukt no 1 līdz 12 cilvēkus, kurus mēs mērķtiecīgi audzinām. Tie ir cilvēki, kuros mēs ieguldām savu spēku, cilvēki, ar kuriem dalāmies savās zināšanās, pieredzē un gudrībā. Un tas ietver arī cilvēkus, kurus mēs gatavojam, lai kādreiz nākotnē viņi strādātu mūsu vietā. Iespējams, viņi pat neapzinās, ka šis process notiek, bet mēs to zinām.

Nesen es runāju ar vienu no mūsu draudzes vadītājiem. Jauns puisis, kurš ir guvis panākumus korporatīvajā sektorā, kurš pēdējo gadu pavadīja, attīstot dažas biznesa idejas, un kuram ir lieliska pieredze uzņēmējdarbībā un draudzē.

Viņš man teica, ka viens no viņa iepriekšējiem priekšniekiem bija devis viņam īpašu norādījumu dublēt sevi un strādāt tā, lai atbrīvotu sevi no darba. Viņam tika teikts, ka katru reizi, kad viņš to darīs, viņš tiks paaugstināts amatā. Lieliska pieeja, kas ir ļoti līdzīga Džeka Velča pieejai, ja jūs zināt kaut ko par šo stāstu.

Tās nav tikai vadītprasmes klišejas, tie ir Bībeles principi. Es vēlos aplūkot dažus piemērus.

Nehemija

No Nehemijas grāmatas mēs varam daudz ko mācīties par vadību, komandu un organizācijām. Bet es vēlos izcelt četras galvenās iezīmes, kuras es saskatu, lasot šo grāmatu, un šis uzskaitījums nav pilnīgs. Te ir iezīmes, kuras es pamanīju spilgtāk. Mums visiem vajadzētu uzturēt šīs pašas iezīmes.

1. Nehemija saglabāja lūgšanu attieksmi. (Nehemijas 1:4-11, 2:4, 4:9, 12:27)
2. Nehemijam bija drosmīgs redzējums. (Nehemijas 2:5)
3. Nehemijam bija skaidri plāni. (Nehemijas 2:6)
4. Nehemija domāja par pēctecību. (Nehemijas 7:1-2) – Nehemija nemēģināja noturēties Jeruzalemes vadībā. Viņš zināja, ka viņa uzdevums ir izaudzināt savu pēcteci.

Jēzus

Jēzus izmantoja tādu pašu pieeju.

1. Mēs zinām, ka Jēzum bija lūgšanu attieksme. (Mateja 14:23)
2. Mēs zinām, ka Jēzum bija drosmīgs redzējums. (Lūkas 19:10)
3. Mēs zinām, ka Jēzum bija skaidri plāni. (Jāņa 7:6-8)
4. UN mēs zinām, ka Jēzus domāja par pēctecību. (Jāņa 14:12)

Mēs zinām, ka viena no pirmajām lietām, ko Jēzus darīja, uzsākot Savu zemes kalpošanu, bija Savas komandas veidošana. Gandrīz uzreiz pēc kārdināšanas laika tuksnesī Viņš atgriezās, sāka sludināt un aicināt mācekļus. (Mateja 4:12-20, Marka 1:14-20).

Jēzus mērķis, veidojot komandu, nebija radīt daudz sekotāju, bet gan attīstīt vadītājus. Divpadsmit no mācekļiem kļuva par apustuļiem (Lūkas 6:12-16). Viņi nebija vienīgie mācekļi, bet viņi bija tie, kurus Jēzus izraudzījās, lai tajos varētu ieguldīt lielākā mērā.

Pēc tam, kad Viņš atstāja zemi, šie divpadsmit bija tie, kuri vadīja Viņa kalpošanu un agrīno Draudzi.

Mēs bieži koncentrējamies uz to, ka Jēzus trīs gadus sludināja, mācīja un dziedināja, un, protams, Viņš to darīja. Bet mēs aizmirstam, ka šos trīs gadus Viņš pavadīja arī stratēģiski veidojot savu ģimenes uzņēmumu un sagatavojot cilvēkus, kuri vadīs ģimenes uzņēmumu pēc Viņa. Trīs gadus Viņš pavadīja, strādājot pie saviem pēctecības plāniem. Jēzus pats atbrīvoja sevi no darba, ieguldot sevi citos.

Nobeigumā vēlos uzdot divus jautājumus:

1. Vai mēs darbojamies tā, lai atbrīvotu sevi no darba?
2. Kā mēs sevi ieguldām citos?

Pilnu rakstu lasiet šeit:

Uzzini vairāk par Bībeles skolu Latvijā